kurš atceras, es testēju arī Word 2010 dzinēju kā iespēju rakstīt blogu, šoreiz specializēts un bezmaksas rīks, lets try!

nokačājam te: http://get.live.com

atbalstītie bloga servisi:

izvēlējos pievienoties WordPress. tas bija ļoti easy, esmu atļāvis attālinātu piekļuvi pašā WordPress, pietika ar URL un paroli, un pēc brīža biju pieslēdzies. Writeris nopublicēja testa rakstu, kas gan tika uzreiz izdzēsts, tomēr sasaistītais twittera konts paspēja to nopublicēt :D

sākam rotaļas

bildes ievietošana: ērti!!! zemāk redzamā bilde nemaz nav augšuplādēta uz WordPress servera, pietika ar url uz jpg un voila! labs!

pamēģinam augšuplādēt foto no datora:

hmm, ievietošana notika zibenīgi, tas nozīmē, ka augšupielāde notiks brīdī, kad rakstu saglabāšu. loģiski un vienkārši!

nedaudz paspēlējamies ar attēla apstrādi (turpat Writer’ī) – rezultāts zemāk

tā, ko vēl te var izdarīt

oo, youtube video! pietam ielogošanās notiek pašā Live Writer. klausāmies manu skaņdarbu

eena007 mācās spēlēt Mocartu

atkal – ātri un ērti! varu arī ievietot savu video, cik sapratu, automātiski uploadēs jūtūbā. vimeo gan nesanāca pievienot, bet kurš gan lieto vimeo …

btw, rakstot tekstu notiek arī LV spellčeks, ko WordPresā pašā izdarīt nevar imho!

what else …

protams arī paša teksta ievade un formatējums ir brīvi un līdzīgi Wordam,

• gan ar
• mazāk
• iespējām.

wohoo, karte!!! Bing karte, izdevās pat atrast Rīgu

Karte, piezūmota uz Rīgas Centrālo Staciju

smaiļiki pieejami arī:

– utt, visi tie paši, kas Live Messangerī

tāks, kas tas spraudnis tāds, iečekojam… hmm, aizmeta mani uz weblapu ar interesantiem adoniem, nav laika šodien notestēt, bet bija flickrs, twiiti uc labumi.

tā, tas arī īsumā viss, pirmā bloga rakstam caur Writeri pagāja 17 minūtes, rezultātu tūliņ ieraudzīsim. tad arī sekos mans verdikts

Publicēt!

—————————————————————————————–

viss itkā nostrādāja, karte čota nerādās, kamēr neuzspiež, arī bilde viena bija jāpiemēro izmērs, citādāk – labs!

turpmāk lietošu šo, lai publicētu jaunus rakstus savā emuārā

A kategorijas iegūšanai vajag vismaz 21  gadu, vai arī 20, bet pirmstam 2 gadi jānobrauc ar ierobezoto A.

A kategorijai obligāts ir gan teorijas eksāmens (pat ja ir B kategorija), gan braukšanas eksāmens. attiecīgi – obligāti jāapmeklē kāda moto skola, kas izsniegs papīru par pabeigtu teoriju un praksi.

 
 oficiālā informācija:

 http://www.csdd.lv/?pageID=1091008605

 visu šito es sarakstīju 2011. gada sezonā, un lietas mainās diezgan strauji, tākā nočekojiet, ja lasat rakstu pāris gadus velāk.

Teorija

kopš šīs 2011. gada sezonas teorija ir obligāta, 30 jautājumi CSDD kopā ar citu kategoriju mācībniekiem. Es teoriju mācījos:

a) kursos motoskolā. Elīna stāstīja labi un iecietīgi, tomēr veiksmīgam eksāmenam ar to par maz. drīzāk izstāsta trikus un tipus, kā pareizi braukt eksāmenā, kuras ceļa zīmes jaatcerās, kā jānovieto mocis uz brauktuves utt. nedaudz izstāsta par moča uzbūvi un darbības principiem, ekipējumu. interesanti.

b) trafaretu grāmatiņā. galvenais tūlis :) tur ir gandrīz viss, ko CSDD eksāmena laikā var uzprasīt. gandrīz – man bija viens jautājums, kura grāmatiņā nebija. grāmatiņa izskatījās šāda:

A kategorijas trafaretu grāmatiņa

ceņņiks arī vēl palicis, 6,31- :)

c) CSDD testa eksāmenā http://csnt.csdd.lv/ jautrs veids, kā pārbaudīt savas teorijas iemaņas. drīkst pieļaut 3 kļūdas (tāpat kā oficiālajā CSDD eksāmenā). tikai uzmanīgi! webā jautājumi griežas pa riņķi ar nedēļas rotāciju, t.i. vienu nedēļu būs vieni jautajumi, pēc nedēļas – citi. nezinu, kurš tā izdomāja, bet nu es šajā tūlī pavadīju diezgan laika. tik daudz, kamēr varēju atbildēt uz visiem 30 trīs reizes pēc kārtas ar 0 kļūdām :)

nu tas arī viss. tiem, kam nav B, noteikt vajadzēs palasīt arī aprakstu grāmatiņu par zīmēm un skaidrojumiem, es iztiku.

ar teoriju ir forši tas, ka, savācot visus vajadzīgos dokumentus (aprakstīšu zemāk) un samācoties teoriju, to var nolikt atsevišķi no braukšanas. derīga laikam gadu, pa gadu jāpaspēj izbraukt un nolikt otra eksāmena daļa.

tālāk jau viss delo tehniki, aizbraucam uz CSDD, samaksājam kasē, dzīvā rinda (es nepierakstījos iepriekš), sēžamies pie datora, spaidam atbildes, dabonam kā es: 30/30 pareizas ;) pati eksāmena kārtošana, protams, arī ir pilna ar trikiem un špikiem, bet par to lai stāsta motoskola.

kopumā teoriju atkārtot bija svētīgi, nemaz nezināju, cik daudz es nezinu! godīgi? esmu “par”, lai teorijas eksāmens ir jākārto katrus 10 gadus arī B kategorijai, sasistu dzelžu un kritušo būtu daudz mazāk.

Papīri

uz teorijas eksi var doties tikai tad, kad ir savākti sekojoši dokumenti:

- medicīniskā izziņa (rozīgs papīrītis), kurā atzīmēts (neizsvītrots) arī A burts, izdod komisija, easy un diezgan formāls pasākums, es izgaju Veselības centrā 4, prasīja pusotru stundu.

- pirmā palīdzības kursu apliecinājums (samarieši, anniņa utt), diezgan laikietilpīgs pasākums, no kura es izvairījos. tiem, kam ir derīga šī apliecība no B kategorijas laikiem, tā derēs arī kārtojot A. pat ja apliecība ir pazudusi, uzzvaniet uz CSDD 67025707, uzprasiet, dažiem (kā man) šīs apliecības bija piereģistrētas CSDD datubāzē, attiecīgi atkārtot nav nepieciešams.

- apliecinājums, ka noklausīta teorija motoskolā.

te oficiālā CSDD lapa: http://www.csdd.lv/?pageID=1165913725

tātad ar šo pietiek, lai kārtotu teoriju.

braukšanas eksāmenam papildus nepieciešama apzīmogota un instruktora parakstīta karte ar braukšanas reizēm.

Braukšanas mācība

uhhh!!!! visa pasākuma jautrākā daļa :) :) :) es izbaudīju katru braukšanas mācību reizi, nav ar ko salīdzināt sajūtu, ko rada izgriezta ručka :)

braukšana, saprotams, sākas motoskolā, jāiemācās ir ne vairāk ne mazāk izbraukt 8 figūras un izturēt ~30minūtes pilsētas satiksmē. neiedziļināšos visos sīkumos, negribu atņemt darbu instruktoriem :) labu priekšstatu par braukšanu var iegūt, paskatoties oficiālos CSDD A kategorijas video, šis tas tur ir novecojis, bet kopumā iespaids būs.

CSDD ir noteikts minimālais braukšas reižu skaits, bet tas varbūt svarīgi tiem, kas braukt prot, man ar to nepietika, kautkur viņu mājaslapā var atrast, vai uzprasiet intruktoriem. man vajadzēja … 6 braukšanas reizes jeb 12 mācību stundas (45minūtes), minimālais, manuprāt, bija 8 mācību stundas. Goblins (tā sauca manu instruktoru) un arī citi moto instruktori apvieno divas mācību stundas vienā braukšanas reizē, tapēc vizinājos nevis 12 reizes pa 45minūtem, bet 6x pa 90 minūtēm. ir ok.

re, ar kādiem močiem mācījos braukt pirmajās reizēs

nekad nebūtu domājis, ka ar moci var izbraukt kaut ko tik šauru kā lēnā čūska (viena no figūrām), godīgi sakot, pat ar rolleri nemāceju izbraukt pirms tam :) bet treniņi dara savu, un beigās viss sanāca. par eksi biš vēlāk.

pirmās pāris reizes pagāja mācību laukumā (tas aiz Olimpijas pie automazgātuves), kādā trešajā vai ceturtajā reizē palaida ielās. ot tas bija jautri :) gadu biju nobraukājis ar rolleri, praktiskās iemaņas man bija, bet Goblina sarkastisko balsi “no kuras joslas tu griezies!!!” izdzirdēju jau trešajā braukšanas minūtē :) izrādās, ka nedrīkst arī pārbraukt nepārtrauktajai, nedrīkst pārkārtoties uz gājēju pārejas, nedrīkst uzreiz iebraukt 3šajā joslā, nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst … fak! tā PĒC NOTEIKUMIEM pabraukt reāli nespēju. pat ļoti saņemoties – NESPĒJU! fantastiska sajūta, saprotot, cik noteikumus ikdienā pārkapju. es un vēl 300 000 citu Latvijas autobraucēju.

pizdjec, es jums teikšu :D

es arī skaidri apzinājos, kur ir problēma. biju nobraucis mēnešus 6 katru dienu par Rīgu ar rolleri, kur noteikumus diktēja izdzīvošana, tagad no manis prasīja to izdarīt pareizi. rekur arī shēma, kur teorija pirmo reizi satikās ar realitāti un mani gandrīz nonesa dāmīte pelēkā mazlitrāžā. es – sarkans, dāmīte – zila, abi ceļi – vienvirziens, virāža manā trajektorijā ir Goblina ierosināta (“KUR TU TAGAD APSTĀJIES!!!”), tagad tur ir luksofors, bet princips tas pats. 

Meža ielas un Raņķa dambja krusts

īss razklads: piebraucam pie krustojuma, luksoforā aizliedzošais sarkanais, komanda rācijā – pa kreisi. nu es arī pieticīgi pirmajā josliņā nostājos, Goblins nolamā, pārkārtojos uz kreiso joslu (atceraties, no vienvirziena pa kreisi jāgriežas no malējās kreisās – mocim vēl arī joslā jāatrodas malējā kreisā pozīcijā), tikmer man blakus pirmajā joslā pieripo tantuks, visi draudzīgi stāvam, gaidam zaļo. iedegās, es, kā noteikumos atļauts, nogriežos pa kreisi un ieņemu pirmo joslu, un tikai ar acs kaktiņu pamanu, ka damočka veic tieši tādu pašu pagriezienu pa kreisi, tajā paša joslā, kur es, starp mūsu transportlīdzekļiem mazāk par metru palika, kad viņai pieleca.

stāsta morāle: tur izskatījās, ka abas joslas aiziet pa kreisi, bet tā nebija. gan es, gan dāmīte to pieņēmām par pašsaprotamu un, domāju, tur ikdienā kļūdās vēl daudzi un daudzi braucēji. būtu braucis “pēc sajūtām”, avārijas situācijas, iespējams, nebūtu bijis, tieši šādas (kad mašīna man iebrauca sānā) noteikti nebūtu bijis.

tā īpašā sajūta, ka braucot pēc noteikumiem, es reāli riskēju ar savu veselību un dzīvību, mani nepameta visu mācību laiku. labi, ka kaut kur blakus riņķoja instruktors uz sava moča, bet es kautkā esmu pieradis paļauties tikai uz sevi … anyway, tas cits stāsts.

vēl viens gadījums, kad Goblins (sarkanā bultiņa), rādīja man, kā pareizi apgriezties braukšanai pretējā virzienā regulējamā krustojumā, ja uz ceļa ir tramvaja sliedes, un jānogriežas no pirmās joslas (nevis sliedēm). zilā bultiņa ir padomju varenības apliecinājums jeb automašīna KAMAZ, kurai  bija dziļi piedrāzt, ka krustojumā uz pareizu nogriešanos nostājies mocis … jāpiebilst, ka es tur veicu manevru ātri un nesapīgi, bet īsti neiebraucot krustā, bet nu tā – lai glābtu savu veselību. attiecīgi Goblins man rādīja, kā ir pareizi, rezultātā vēroju moča un kamaza sarunu un dūru vicināšanu. c’est la vie.

Maskavas un Puškina ielu krustojums (netālu no Centrāltirgus)

skaidrs ir viens, lai noliktu eksāmenu ir jāmāk braukt tā, lai varētu nolikt eksāmenu. diemžēl tas man pieleca biš par vēlu; par to tālāk. tikai nepadomājiet, ka es tagad mudinu visus braukt nepareizi un “pēc sajūtām”, tomēr fakti runā – braukšana pēc noteikumiem var būt bīstama jūsu veselībai.

braukājos, trenējos, katru reizi, izbraucot pilsētā, pārkāpu saujiņu noteikumu, tipiskākie: nepārtrauktās, ceļa nedošana gājējam, nepazīstami vienvirzieni, kurus redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā, precīza iebraukšana joslās utt. nekā krimināla, sīkumi, katrs sīkums – eksāmens beidzies.

sakačājos, un pierakstījos eksim.

Braukšanas eksāmens

stresiņš nepajokam (vēl tagad nesaprotu, kāpēc), lietus (of koz), uzkāpjam uz melnā kawas, saregulējam hēbeļus, pārbaudam gaismas, aiziet laukumā. iesildījos, kā jau tiku mācīts, aiziet figūras. čūska – done! astotnieks – fail! astotnieks – done! laipa – done! apbraukšana bremzējot – done! ātrā čuska - done! apbraukšana nebremzejot – done! stops – done! vārti – done!

rokas trīc, bet sejā smaids, padiskutejām ar inspektoru par tiem 2cm, kur riepa braucot STOP bija uzbraukusi uz baltās līnijas (lija, ibio), un dodamies ielās.

viens pagrieziens, otrs pagrieziens un trešajā pagriezienā mans eksāmens beidzās. re, kā es nokļūdījos:

Bauskas un Skaistkalnes ielas krusts

sarkanais es, zilais – mācībnieks smagais. kā jau Goblins mācīja, apdzenam … un ausī “pagriežamies pa kreisi, pa kreisi”. man bija pāris sekundes izdomāt, ko darīt, biju blakus kraviniekam, jānogriežas pa kreisi, bļin, bija vai nebija te vienvirziens … liku uz melnā, izkrita sarkanais. nav tur vienviziens, paldies par uzmanību. visu pārejo maršrutu nobraucu bez nevienas kļūdas, bet kuru tas interesē. vismaz ne csdd robot-cilvekus.

diena, maigi izsakoties, sap***a, viss slikti. nedēļu pacietos, pusstundu izbraucu ar Goblinu, un eksi nokārtoju vien ar nedaudz pārsniegtu ātrumu. ar CSDD puisi pat nerunāju, robotiem jūtu tāpat nav. un jā, lija :)

Izmaksas

jau reizes trīs man prasīja, cik tas viss prieks maksāja. pricelists zemāk (cenas noapaļotas bez komata)

•  medicīniskā apliecība 0 ls (parasti 15 ls) – bija derīga no B kategorijas
•  reģistrācija autoskolā un teorija 20ls (ar skidku, var būt ap 40-50 ls)
•  samarieši 0 ls (parasti ap 22 ls) – ieskaitīja iepriekšejo
•  teorijas grāmata – 6ls
•  teorijas eksis CSDD 9 ls 
•  braukšana pie Goblina 6x17ls = 102 ls + 5 ls, dārgākā prieka sastāvdaļa
•  braukšanas eksis CSDD 33ls x 2 = 66ls (mana laža, normāli džeki samaksā valstij tikai 33)
•  tiesību maiņa 16 ls
•  community sajūta – priceless :)

kopsummā man tas izmaksāja 224 Latvijas latu, ja nekā nav, bet noliek ar pirmo reizi – 241 ls. daudz kas atkarīgs, cik braukšanas reižu būs nepieciešams. katrs mēs tomēr individuāli un tā.

Pēcvārds

nu dikti interesanta padarīšana tie moči. kaut kas no pārākuma, kaut kas no riska, kaut kas no brīvības un adrenalīna, spēks un ātrums, nopietnība un skarba realitāte, nu te var sarakstīt vēl un vēl, bet tik un tā izjust to var tikai izbraucot, kaut vienu reizi, kaut instruktora pavadījumā…

mācījos es 1. motoskolā teoriju, viņu pašu Ģirts (parasti zināms kā Goblins) instruktors, rispekt un tā. Goblins ļāva pabraukt arī ilgāk, kad bija tāda iespēja, laikus sarunāt easy, sorry, ka pačakarēju statistiku, un alko no manis jau pavisam drīz :)

tagad priekšā nākošais posms. nomainīt rolleri uz moci. šovasar.

brauciet uzmanīgi!

Lūk arī pats grafiks, ņemiet vērā, ka Latvijā laiks būs stundu vēlāks, tātad pirmā spēle 21:15 pēc Latvijas laika.

Starp citu, lieliska iespēja skatīties Pasaules hokeja čempionāta spēles arī internetā: http://www.livetv.ru

LATVIJA UZVARA!!! (nu vismaz pār Dāniju :))

——————————————————————-

Papisām :( viena no sāpīgākajām zaudēm, cik sevi atceros, bet ko nu vairs. Lūk, saraksts ar spēlēm par palikšanu A grupā …

Autortiesības dažādas, daudzas nezināmas. Atrasts webā (gan ziza.ru, gan fotOblog.lv un citur). Ak jā, kaķi dominē (catsrulz)!

Skaties vairāk!

Šodien uzzinaju ko tādu, kas lika sagriezties vēderam, bet ĻOTI pozitīvā nozīmē! Un nemaz nesākot šķetināt domu, ķēros pie šī raksta. Ko domāšu tālāk, tas arī jums jāzin.

Runa ir par Saules Pilsētu. Jeb grāmatu, ko Cīrihes universitātes pētnieki gatavojas nopublicēt jau nākošgad, 2011. Stāsts ir par veco labo tēmu, daudz aprunāto un visiem zināmo, bet kaut kas tomēr ir savādāk.

Un tā ir Ideja.

Īsumā: saules enerģija ir bezgalīga, tās ieguve ir bezmaksas, zemei un tās iedzīvotājiem „spīd”  enerģijas pārpilnība. Tā arī nedraud ar dabas katastrofu, jo jau šodien Zeme to saņem.

Ha! Skan tik ļoti banāli, zināmi, dzirdēti, blablabla

Bet tomēr šis ir stāsts par jaunu pasauli, par jaunu domāšanu, par jaunām, mums pat nenojaušamām problēmām, par jauniem pavērsieniem vēsturē, par citādāku dzīvi, citādāku veselību, citādāku mīlestību.

Tāpat kā Internets pārvērsa Pasauli, tāpat to izdarīs Saules Enerģija. Ja jums ir kāda brīva nauda, investejiet to Saules Enerģijas jaunajā idejā! Es pats, kad mana lidmašīna nolaidīsies RIX lidostā, došos mājās un publicēšu šo rakstu, un meklēšu iespēju piedalīties. Jo man ir neeeenormāli faking liela pārliecība, ka mēs stāvam jauna laikmeta priekšā. Saules Laikmeta. Ardievu enerģija, kā mēs to saprotam šodien. Lai dzīvo Informācija, kā mēs to mācīsimies no Saules. Izlasiet interviju Klubā, patiks.

Domas haotiski šaudās pa galvu, mēģināsu vēlreiz (cerams sieviete neapgāzīs aliņu uz mana portatīvā, ar to šis stāsts tiktu nepatīkami pārtraukts). Dzeru Aldari bundžiņā, 2Ls. Ražots Igaunijā.

Konspektejot lasīto rakstu, jāpiekrīt, ka pasaule joprojām enerģijas jautājum redz „mehāniski”, t.i., resursi ir ierobežoti, tiem ir iegūšanas izmaksas, peļņa pārdodot tālāk, resursi tiek iztērēti, un jāmeklē jauni. Resursi ierobežoti, vēlmes neierobežotas, ekonomijas pamatlikums. Idejas autori apgāž šo priekšstatu, šo domāšanas veidu pilnīgi radikāli: enerģija ir simboli. Enerģija ir bezgalīga. Enerģija ir bez maksas. Enerģija ir tev un man, mēs esam neatkarīgi. Par enerģiju neviens vairs nedomā.

——————————————–

Rietošās saules sarkanais disks lēnām, bet neatlaidīgi grima aizvien dziļāk jūrā pie Liepājas, taču mēs uz to noraudzījāmies bez mazākās sajūsmas. Tiktiešām, pēc precīzi 2 minūtēm un 48 sekundēm, kā saules pēdējie stari nolaizīja mākoņus uz apvāršņa, iedegās gaismas pludmalē, izgaismojot jūru 28 kilometrus uz priekšu. Arī kāpās priedes pēkšņi meta nedabīgu, bet tik pierastu ēnu no gaismām, ko 2049. gadā saražoja ilgmūžīgās gāzes lampas. Piecēlāmies, rokās sadevušies mēs klusējot bridām pa smiltīm. Smilšu temperatūra bija mākslīgi noregulēta uz 28 grādiem, Mičiganas universitātes pētījuma rezultāts, visefektīvākais temperatūras un cilvēka labsajūtas apvienojums.

Iet mums nenācās ilgi, jo drīz jau vēram sava auto durvis, ērti iegūlām sēdekļos, un devamies mājup. Nē, auto jāstūrē pašam, un pēc izgaismotām un elektriski regulētām bruaktuvem, iegriezāmies savā pagalmā.  Mājas mūs sagaidīja ar draudzīgu uzrunu, automātiski atvērās vārti un auto pašgaitā ieripoja garāžā. Augstie vārti noslēdzās, iedegās apgaismojums, mēs izkāpām. Jāatzīst, ka mūsu māja bija samērā vienkārša, kā daudziem jaunajā Laikmetā. Pirmos trīs stāvus aizņēma dārzs, tad guļamistaba un piektais stāvs paredzēts izklaidēm. Bija jau 10 vakarā, un virtuves automātā parādijās pasūtītais ēdiens, šonedēļ bijām izvēlējušies Picu akciju, kā rezultātā mums tika pievestas dažnedažāda pildījuma un garnējuma maizes gabali. Bija vēls, nogurums nomāca jebkuru velmi paildzināt šo dienu, devāmies pie miera. Arlabunakti.

Rīts sākās ar modinātāja ņipru dūkoņu, ieslēdzās mājas eketroniskā smadzene, rūpejoties par gaisa piesātināšanu ar skābekli rīta mundrumam, eletrotīrītājs magnētiskā laika ietekmē novāca no grīdas pēdējo putekļu paliekas, ieskanējās mūzika. Mīļākais kanāls.

Mēs negribīgi modāmies, atvērām acis, skūpstijāmies. Loga žalūzijas ar klusu dūkoņu pievērās, reaģējot uz saules fotonu intensitāti, pietumšinot istabu. Dzirdējām, kā apakšstāvā ieslēdzas ūdens laistītājs, dzidrinot iekšdārzu un zāles mauriņu ar caurspīdīgam ūdens lāsēm.

Mēs mīlējāmies, kaislīgi, viņa šoreiz gribēja paķircināt mani, draiski palīdusi zem segas un ļaujot vaļu savam lūpām un mēlītei, es padevos pēc neilgas cīņas, un vēl pēc brīža jau ieplūdu viņā. Bauda lika man uz brīdi aizmirsties, atslēgies un būt tam, kāds cilvēks bija jau pirms mūsu ēras. Pirms Saules Laikmeta.

Izkāpuši no gultas, devamies dušā. Gultas veļa automātiski tika saritināta un nosūtīta uz tvaika mašīnu, lai jau pēc 90 sekundēm atkal atgrieztos žāvētavā pie pārējam drēbēm. Bet mēs to nemanijām, mēs jau kāri brokastojam, šorīt tās bija vieglas jūras veltes, glāze stipri atšķaidīta vīna, un daudz daudz skūpstu.

Man bija jādodas uz darbu, viņa devas uz savām studijām. Šodien biju izlēmis strādāt par ārstu vietējā veterinār dienestā. Aizbraucis turp tieši uz 9, paspēju uz ievadlekciju, saņēmu instrumentus un devos pie sava pirmā pacienta.

Diena aizskrēja nemanot, un pusdienlaikā saņēmu ziņu no savas sievietes. Viņa devās uz salidojumu tepat netālu, Pleskavā. Solijās vakarpusē būt atpakaļ. Es pavīpsnāju, sievietes…

Uzzvanīju savam draugam, tobrīd viņš ar arhitektu grupu pētīja iespējas attīstīt tiltu infrastruktūru kādā piepilsētā. Uz aicinājumu satikties uz kādu alu viņš atsaucās nebrīdi neminstinoties. „Es piebraukšu,” es apsolīju.

Vakaru izlēmām pavadīt Alūksnē, turp 23 minūtēs mūs aizgādāja ātrvilciens. Aukstu alu pasnidza jauniņas oficiantes, acīmredzot prakse. Un arī pirmās klases vagodu priekšrocība. Jo otrajā klasē alu pasniegt nevajadzēja, tas kopā ar citiem dzērieniem atradās katra krēsla iebūvētajā atveltnē. Auksts.

Nemanot paskrēja brauciena laiks, izvilkām savas nogurušās pakaļas pastaigai pa lauku pilsētu Latvijas nomalē. Tiktiešām, klusums šeit uz mirkli likās pretdabisks. Cilveku ielās maz, klusi dūcošie āras kondicionieri nomierināja gaisa telpu 15 metru augstumā ar precīzi 20 grādu temperatūru, slīdošās ietves ielas malā nejauši atdzīvojās, reaģējot uz mājdzīvnieku pārošanās mēģinājumu.

Mēs devamies dziļāk laikos, kur aizaugušie meži pamazām sāka atkarot savas teritorijas no cilvēkiem, vien ik pa brīdi kā spītējot atklāja insektu torņus, kas noteiktā fekvencē izstaroja signālus, atbaidot ērces, odus un citus mošķus. Arī akustiskās iekārtas palika aizvien retākas, līdz izzuda pavisam.

Pēc vairāku stundu gajiena mūsu acīm pavērās skats, ko Saules laikmeta jaunatne, iespējams, nekad nebija redzējuši. Tā bija kāda pamesta neliela lauku māja, itkā tāda pati, kā citas, bet kaut kas te bija īpašs. Kaut kas lika sirdij sarauties un elpai aizrauties. Kautkādas neredzētas, bet dziļi zemapziņā slēptas jūtas uzbangoja. Un vēderā viss sagriezās.

Māja nebija melna.

———————————-

Kā raksta idejas un domas autori, nebūs tik daudz jautājumu, kā enerģiju iegūt, bet gan kā to veiksmīgi un efektīvi sadalīt. Starp patērētajiem, starp kaimiņiem, starp mājām, starp firmām, starp valstīm. Jo kad vienā punktā ir tumšs, tad melnais saules elementu kārtojums uzsūks enerģiju otrā zemeslodes pusē, intelektuāli ziņojot par tās daudzumu, padodot impulsu triljardiem pusvadītāju elektroniskajās smadzenēs, kas pēc pasaules korporāciju dārgākajiem algoritmiem izskaitļos efektīvāko enerģijas pārvades veidu. Tā vairs nebūs enerģijas sadale, tas būs enerģijas intelekts, Saules laikmeta simboli. Reti kurš spēs saprast, kā Tīkls strādā, tas būs kļuvis pārāk decentralizēts, uzraugošās institūcijas vien cīnīsies par standartu ievērošanu, atvieglojot komunikāciju, bet Saules ceļš būs kļuvis neizdibināms. Mēs nezināsim, no kurienes nāk enerģija, ko tērējam. Mēs nedomāsim par enerģiju, ko tērējam. Enerģija dzīvos savu neatkarīgu dzīvi, kļūstot par cilvēces jauno dzinēju. Un mēs atkal būsim tikuši pāri kārtējam ierobežojumam, ko kā pārbaudījumu cilvēces saprātam būs uzlikusi Daba. Mēs dzīvojam jaunā laikmetā. Saules laikmetā.

Papildinājums: lūk arī mana kolēģa un domubiedra Elika video par saules spēku!

piedod, bildei ar manu rakstu nebūs nekāda sakara, vienkārši smuki

rakstīšu par tevi un par motobraucējiem. pats ar auto braucu jau 10 gadu (rudenī tiesības jāmaina), šobrīd stūrēji pavecu bumerīti, kas līdz simtam ceļ 7-ar-pus sekundēs, sūdzēties nevar. nesen (lasi iepriekšējo rakstu) pats kļuvu arī par motobraucēju. un zini, pat iedomāties nevarēju, cik nenormāla ir šī atšķirība.gribu, lai arī tu zini, ka viss ir pavisam savādāk nekā sākumā autobraucējam šķiet.

daži tīri praktiski mani kā auto/moto-braucēja novērojumi:

- motobraucējam vajag un motobraucējam pienākas vesela josla (apdzen tikai iebraucot blakus joslā, mocītim var vajadzēt apbraukt bedres, lohus uc.)

- motobraucējs brauks straujāk par tevi (netuvojies tuvu aizmugurē un nebrauc tuvu priekšā, abos gadījumos tas būs neērti tev un motobraucējam)

- motobraucējs būs veiklāks par tevi pilsētā (nav īsti jēga atvilkt no krusta, tāpat pie nākošā paliksi aiz muguras, pārbaudīts ;))

- motobraucēji ir uzmanīgāki dēl briesmām (nedusmo, ja mo sabremzējas pirms smiltīm vai krustojumā, kurā vēl ir mašīnas; brauc lēnāk pa lietu)

- moto ir nemanāmi dēļ sava ātruma, mazās masas (skaties, lūdzu, divreiz, divreiz, never durvis vaļā, esot uz ceļa, rādi pagriezienu)

- moto bremzēs strauji pirms līkuma (paspēsi arī tu nogriezties, nestumies virsū)

- motobraucējs auto avārijā cietīs stiprāk, bet 90% vainīgs būsi tu (statistika aptuvena, bet uz to pusi ir)

viss augstāk uzrakstītais attiecas gan uz močiem, gan rolleriem, gan, savā ziņā, uz velosipēdiem.

tāds tīri normāls tavs jautājums varētu būt “kāda suņa pēc man tas viss jāzin un jāievēro, pats uzkāpa uz mo, lai tagad rēķinās ar sekām!”

es domāju tieši tāpat, bet zini, arī motobraucējs ir pilntiesīgs ceļu satiksmes dalībnieks ar savām vājībām un pārākumu. tāpat kā gājējs. vien atšķirība ir tāda, ka katrs mēs, autobraucēji, esam arī gājēji, bet ne visi – moto braucēji. tāpat zinu, ka motobraucējam ir jāmācās 4x cik tev, autobraucējam, bet labs rezultāts būs sasniegts tikai tad, kad abas puses sapratīs viena otru.

esmu daudz pabijis siltākajās rietumeiropas valstīs, sākot ar nīderlandi līdz pat grieķijai, kur moto transports tiktiešām ir ikdiena miljoniem cilvēku. tur braukšanas kultūra ir ļoti savādāka, nē, protams neviens nevienu uz rokām nenēsā, tāpat dusmojās un lamājas, bet pats galvenais: autobraucējs saprot un pazīst motobraucēju. zin kļūdas, specifiskos braukšanas elementus, uzvedību uz ceļa. maz ticams, ka arī Latvija nonāks līdz šādam līmenim, bet labāk toč var būt.

vienmēr būs izņēmumi, par tiem lai parūpējas dabīgā atlase, bet zinot šos sīkumus, ticu, ka labāk sapratīsi divriteņu vadītāju, ko rīt satiksi rīgas ielās!

nu un beigās tavu spēju pārbaudei – neliels uzmanības tests! iziesi?

izvēli palīdzēja izdarīt mana ro tirgus izpēte, krīze un @Eliks ar saprātīgo cenu un neatlaidīgo topīšanu! un jā, mocis netika izskatīts kā variants, tagad saprotu, ka ļoti pareizs lēmums. 125cc, 2007.gads, Taiwāna, 95km/h, B kat.

šodien ir pagājis tieši apmēram un tikai mēnesis, kopš es daru To. kopš esmu Tā sastāvdaļa un Tas, savā ziņā, ir mainījis manu dzīvi. izklausās pārspīlēti nopietni, bet nu tā ir… pozitīvi un savādāk :) īstenībā tu tiešām daudz mācies, pirmkārt jau – pats par sevi, ja gribi droši braukt ar iekšdedzes dzinēju uz diviem riteņiem.

un stāsts ir sekojošs …

ikdiena

jau vairak kā mēnesi neesmu stāvējis tramvajā, jau vairāk kā mēnesi neesmu trinies gar tantukiem un swaipojis savu etalonu. tāpat arī autobuss, trolejbuss, taksis….pat auto :)  nu mans otrs tuvākais draugs pēc datora – rolleris, ir aizvietojis sabiedrisko transportu un izdarījis to gana veiksmīgi. un piedrāzt lietu (sāku braukt pirms moto sezonas atklāšanas 24. aprīlī), piedrāzt +6 grādus, tāpat uzkāšu elvē autobraucēju nepieredzei  – ikdiena bez ro jau škiet jocīga. par ērtumu nemaz nerunājot: prasmīgi braucot, sastrēgumu vairs nav.

parkings

vot par ko jāpadomā, braucot ar ro, ir: kur viņu atstāt. ir biš raustīgi atstāt uz ielas, pat pieskatot, jo nav tālu jāmeklē, cik ļoti urlas un citi fakeri kāro iehavot šo devaisu, un vēl “krīze” kad “noziedzības līmenis pieaug” un “mūsu policijas bezspēcībā” vainojam “piešķirto līdzekļu samazinājumu”… karoč parkins ir svarīgi. mājās iztieku ar maksas stāvvietu (heh… bet nu labāka varianta man nav), darbā, par laimi, ir slēdzams pagalms (tas gan rocks!). pārējās vietās vien varu ieteikt neatstāt tiešā mašīnas piebraukšanas zonā (piebrauks, iemetīs busiņā un ciao), kā arī neatstāt nepieskatītu ilgi un viena un tai pašā vietā. vispār labāk neastāt.

ķēdes? :D

braukšana

oooo jeeee mmmmm aahhhhh :P beigt var no priekiem, jo braukt ar diviem ir 2x krutāk kā ar četriem, jo sevišķi, ja mudaki netraucē, un suņi piesieti… visiem iesaku! ar ričuku jau ir kruta, ar ro ir vēl daudz, daudz, daudz foršāk! nu to nevar aprakstīt, to var tikai izbaudīt…. un pēctam pārsēsties uz mašīnu atpakaļ ir borring, easy un pensionāriem :)

un vēl foršāk ir braukt ar diviem, mo vai ro, vienalga, bet divata, tur pat nevajag īsti mērķi, ņem un mauc, un atrodi un brauc tālāk … zaķusala līdz pat atdurei, berģi līdz ezeram, rumbulas dārziņi līdz daugavai… iebraukt var pilnīgi visur, pat tur, kur īsti nevar ieiet. rocks! un nē, es nerunāju par dabas liegumu izbraukāšanu :P

ja ārā ir 20+ °C un spīd saule, grūti atrast foršāku izklaidi, kā sēsties un braukt… tu esi daudz tuvāk realitātei, kā sēžot aiz mašīnas divām tonnām dzelžu, neesi iesprostots kā vilcienā vai autobusā, un katra tava kustība ir ar nozīmi un tiek pamanīta.

ak jā, piedalījos arī sezonas atklāšanā (motopower.lv braucienā,nevis tanī, kas no zaķusalas startēja), fooorš :) braucu viens  no pirmajiem, kā jau  mazmotors :P

jāsaka, braukšana ar rolleri ir ļoti ērta pilsētā un piepilsētā. maksimālais ātrums ir ierobežots pie apmēram 95km/h (atkarīgs no pretvēja :)), bet nu īpaši ērts un efektīvs ro pie šāda ātruma vairs nav. tāpēc rīga-salaspils, ķengarags-jugla un āgenskalns-dienvidu tilts ir ērti maršruti, domājams ka tālāki gabali jau būtu nepārāk forši. un galvenokārt jāvaino fūres, kuras apdzīt ar šo aparātu ir gana bīstami un pagrūti. bet es to visu zināju, pirms pirku, tāpec viss pēc plāna!

prasmes jeb skilli

šeit un pie nākošās sadaļas zemāk (drošība) varētu sarakstīt lapas 200. vai 300. pat īsti nezinu, ar ko sākt.

man ne jausmas nebija, cik daudz būs jāiemācās, lai efektīvi un droši varētu braukt ar ro. ne mazākās. un tikai pateicoties daža laba ekstrēmās braukšanas kursu apmeklēšanai, internetā pieejamajai literatūrai un filmai moto-bībelei (skat zemāk), sak rasties minimāla sapratne, ko nozīmē stūrēt 2 riteņus. sapratne nebūt nenozīmē prasmes, tās vēl tikai sekos, bet teoriju pamazām apgūstu. tagad jāizdomā, ko tev pastāstīt, lai pieredzējušaki motobraucēji mani neizsmej. labi, stāstīšu, par ko esmu pats pārliecinājies.

prasmes – teorija

esmu sapratis, ka redzu tikai aisberga augšējo daļu, izbraucot ielās un skatoties, kā brauc citi. un “zem ūdens” ir vēl daudz un daudz ko mācīties, lai pavēlētu ro nevis viņš man. kāds nievājoši pasmaidīs – he, nu i sacepies džeks, kas tur ko ar rolleri nebraukt, sēdies un eeeeennnnn. mhm, piekritīšu, tu drīksti talāk nelasīt :) jo tas taču stāsts par nieka 125cc…

katrā ziņā es šai lietai pieeju nopietni, jo pēc tam, kad biju dzīvē pamēģinājis pamatlietas izpildīt uz sava rollera, redzēju, ka tās nostrādā un near ko ne sliktāk, kā uz moča, tāpēc viss notiek!

lasīt, skatīties un mācīties. tā ir viena fcuking laba dzīves gudrība dzīviem motobraucējiem. internetā ir vienkārši kaudzēm materiālu, kā jābrauc. ir arī daudz krepa, bet pelavas atsijāt nav grūti. lūk mans saraksts:

Twist of The Wrist II – video un grāmata. noskatījos video vienreiz, noteikti skatīšos atkal. šis ir must have katram motobraucējam!  kur atrast – paši ziniet :) stāsts par diviem keksiem, kas nopirkuši niknus aparātus, bet braukt neprot. nu gluži kā puse elvē egonu. iespēja mācīties kopā ar viņiem. eng.

Street Smarts - MotorCycle safety,  video pamācības drošai braukšanai pa pilsētu. apskata situācijas, kļūdas, interesanti! 3x 1h, eng.

Motoškola (tiem, kas atpazīst cyrillic) – krietns daudzumiņš īsu un interesantu pamācību, daļa pat ticama. jālasa krieviski, daudzaas vietas smieklīgas (visi autobusi ir veci un no tiem pil eļļa :D)

Un citi materiāli (Total control, Street strategies, Sport riding etc, atrasts via motopower.lv) – lasāmviela garajiem vasaras vakariem. Pats neesmu vēl pieķēries, bet vēl jau paspēšu…

prasmes – prakse

nu ko, salasīties daudz gudru grāmatu, protams, ir kruta, bet tam visam visai nosacīta nozīme, ja netiek izmēģināts praksē. ideāli – ja iziet attiecīgus kursus, tur dabūsi gan teoriju, gan pa trasīti pavirināt. ja kursos neiet un mācās pats (kā es), tad praksi iegūst ielās, stāvvietā, un jā, doma aizlaist uz trasi. jāsagaida tikai izdevīgs brīdis, un 333  – here I come. ceļu sargi jau iegādāti :P

manas prasmes

dažas lietas, ko esmu paspējis apgūt savā pagaidam īsajā motobraucēja karjerā, varbūt kādam noder. pielabojiet, ja kļūdos, turpmākais ir manis paša izdomājums, gribat ticiet, gribat neticiet :P

counterstīrings valda. ja gribas moci pagriezt pa kreisi, grieziet stūri pa labi. fizikas likumi tev palīdzēs saprast, šeit ir wiki paskaidrojums, izmēģināts, der! un principā visi materiāli, uzskaitīti augstāk, stāsta par šo stūrēšanu. pārbaudi , strādā pat uz ričuka (15km/h+). rekā jāņem līkums (iebraucam apakšā, izbraucam augšā):

izdzīvošanas instinkti. ir kādi 6 (vai 8) izdzīvošanas instinkti, kas nogalina, braucot ar moci. daži no tiem: iekrampēties stūrē, kad bīstami; fokusēt skatienu uz šķērsli, nevis vietu, kur apbraukt; bremzēt līkumā utt. par siem sīkāk stāstīs jums kursos instruktors un arī Keith Code savā grāmatā/filmā par twistiem un wristiem.  izbaudot šos instinktus, sapratu, ka lai labi brauktu ar moci, dažas izdzīvošanas dogmas ir jāatmet… mazliet jāatsalsts galvā, tāteikt :) lai izdzīvotu…

un visgrūtākais ir bremzēšana. joprojām esmu tāāāāālu no vēlamā rezultāta, jo ar ro/mo bremzēt ir, pirmkārt, bīstamāk nekā ar mašīnu (sabloķē riteni un celies no asfalta), otkārt, biežāk (drošībai) un, treškārt, tā  var būt panika un tad viss ir ļoti slikti. mācies bremzēt, bremzē strauji stāvvieta, trenējies, ko darīsi, ja nobloķēsi riteni, brauc ar pirkstiem uz priekšējās bremzes (96% bremzēšanas notiek ar priekšējām bremzēm), centies paredzēt bremzēšanu utt. viennozīmīgi bīstamākais manevrs motobraucējiem manuprāt. viens no sux pasākumiem, braucot ar ro. nepatīk.

pareizi izkoptas prasmes netikai paildzinās tavu dzīvi, bet arī padarīs braukšanu baudāmāku un ātrāku. diemžēl nāksies tevi apbēdināt, jo visu iemācīties laikam nevarēs neviens un nekad. bet labi ir tas, ka katra diena uz diviem riteņiem šīs prasmes ceļ.

drošība

drošība

drošība

saka, ka ir divu veidu motobraucēji:

“tie, kas jau nokrituši, un tie, kas vēl nokritīs. “

lai cik piesardzīgs braucējs tu arī nebūtu, ja brauksi ar moto, tevi apdraudēs. un tikai no tevis ir atkarīgs, cik viegli tu tiksi tam visam cauri.

godīgi sakot, līdz pat brīdim, kamēr pats sāku par šo lietu interesēties, nespēju saprast, kāpēc lielākā daļa motobrauceju vel ir dzīvi, puslīdz veseli un spēj paši pārvietoties. tagad, ieguldot neskaitāmas stunas sevis izglītošanā un braukšanā, sāku pamazām apjaust, kāpēc viņi vēl dzīvi. es nerunāju par haļavščikiem, dzimušiem laimes krekliņos, bet par nopietniem braucejiem, kas brauc ātri, ikdienā un daudz.

ir viens neapstrīdams likums motobraucējam: tava drošība ir atkarīga tikai no tevis. un pat, ja tev būs taisnība, un kļūdīsies cits, par savu drošību būsi attbildīgs tikai tu. pat, ja pēc noteikumiem un loģikas tam nevajadzēja notikt,

no tevis ir atkarīgs:

• kādā ekipējumā tu brauc
• kādā stāvoklī ir tavs aparāts
• cik daudz tu saproti, zini, paredzi
• cik pieredzējis esi braukt
• kur un kā tu brauc

no tevis nav atkarīgs:

• citu auto/moto vadītaju uzvedība uz ceļa
• citu braucēju ceļu satiksmes noteikumu ievērošana
• laika apstākļi un ceļš
• gadījums

laikam neturpināšu ar pamācībām, neesmu gana kompetents, toties varu paststāstīt, kā braucu un kā ir sanācis man. šis gan kādam var rasties noderīgs, jo motobraucējiem vairak kā jebkuram citam ir svarīgi mācīties no citu kļūdām, nevis savām.

jau pirmajās dienās nopirku sev jaku ar plecu/elkoņu bruņām, ķiveri, of course, cimdus. bija auksti un likās, ka tieši laikā… un tad sekoja divi kreši:

• viens – griežoties krustojumā, kad uz ceļa iznāca gājējs, un es maaaazliet piebremzēju ar priekšējām – PLJAK un uz asfalta (silly :D)
• otrs – braucot atslābinoties pa Salaspils ielu gar dzelzceļu un priekšā no krūmiem izskrēja suns (vai drīzāk kuce, šī vārda sliktākajā nozīmē). ja pirmajā ātrums bija zem 10, tad šoreiz virs 60km/h, un krešs man izmaksaja jaunu kiveri, labojamu portatīvo, kas bija somā, un nelielus ro remontdarbus. ap170ls kopsummā. un izmežģījumus un sasitumus.

jo īpasi pēc otrā kritiena, kad ieplaisāja ķivere, sapratu, ka katrs lats, ko ieguldi savā drošībā, ir labākais tava lata ieguldījums eva. eva eva. nebrauciet šortos.

vakar, btw, tiku pie jaunas ķiveres :) tā izskatās šādi:

ķiveres izvēle vien ir atsevišķa bloga raksta vērta, kaut vai tā iemesla pēc, ka ausis sāp joprojām pēc en-to podu piemērīšanas. šī ir no lētā gala (70Ls @motosports uz Dārzciema), bet man pieņemama. šņāc ņipri jau pie 50km/h, bet nu ēeeeeeeerta kā Shoe :) ķiveres, btw, “nāk” no 45 līdz 545ls, katram “pēc nopelniem”

protams, ķivere ir viens no svarīgākajiem aksesuāriem, bet labāk jau laicīgi padomāt par:

• jaku
• cimdiem
• biksēm
• zābakiem

nu, ja brauc ar moci. ar rolleri, izskatās, pietiek ar pirmajiem 2. protams, protams, ir vel ko pirkt (papildus bruņas mugurai u.c.), tas jau ekstrēmi. ārpus manas interešu zonas :)

atpakaļ pie drošības.

manas paša piezīmes sev, pie kurām pieturos, braucot ar ro:

• brauc tik ātri, cik proti, nevis, cik liek pārējie braucēji
• visi apkārt tev tevi neredz un nemāk braukt
• katrā neredzamajā punktā (blind spot) tevi sagaida briesmas
• Latvijas ceļu kvalitāte sūkā

neesmu pesimists, bet “hope for the best, prepare for the worse” nekur nav tik labi strādājis, kā braucot ar 2 riteņiem.

vēl svarīgas un ļoti svarīgas ir tādas lietas, kā ro/mo tehniskais stāvoklis (joprojām jānočeko priekšējās riepas spiediens, baigi čota sabloķējas ātri uz slapja asfalta), prasme sevi savaldīt (ar moci nav jāsteidzas, tāpat visur nokļūsi pirmais), un pieredze, pieredze un vēlreiz pieredze.

katru dienu izbaucot uz ceļa, saprotu, cik neaizsargāts es esmu pret apkārtejo vidi, cik nepieredzējis braucējs, un cik daudz dažādu figņu var notikt. apzināties to, manuprāt, ir pirmais solis cīņā ar veiksmīgu rezultātu.

brauc uzmanīgi. mācies un esi gatavs sliktākajam. atgādini to sev katru dienu. brauc droši.

…

par drošību jārunā un runā daudz, jo tieši drošība ir viens no iemesliem, kāpēc motobraukšana nav tik populāra, kā auto. tomēr zinošs, uzmanīgs braucējs ar pieredzi spēj paredzēt un izvairīties no 99% negadījumu. nu, vai 100.

izmaksas

labprāt padalīšos, cik tad viss kopā maksā. sākuma komplekts varētu izmaksāt:

• ro cena: (lietots) ~700ls
• ekipējums: jaka 45, ķivere 70, cimdi 20, u.c. sīkumi 15 = 150ls
• reģistrācija/octa: ~40Ls

šinī variantā kopā ~900Ls, ja pērk jaunu, nu, attiecīgi, ro cenas starpība. kā pamanīji, papildus izmaksas tomēr ir vērā ņemamas, tākā padomā laicīgi.

nu un regulārās izmaksas rollerim (salīdzinot ar manu 2.8 e39) gan ir pietiekami simpātiskas: 12.5Ls stāvvieta, apkope, lai arī biežāk, bet nu krietni lētak (aķītis jauns maksāja 14ls, cik nu tur vēl eļļa maksās). tākā par šo var neiespringt. vot bendžas patēriņš gan pagaidām mistisks, neticās īsti, ka 3l/100km, man liekas drīzāk uz 5 velk. to be confirmed.

kurp tālāk?

rolleris ir laba mācība katram, kas vēlas kādu dienu stūrēt vairāk kubikcentimetru nekā paša augums centimetros.  un man priekšā vēl ir daudzas jo daudzas mācības, pieredzes uzkrāšana un jaunas sajūtas!

protams, arī man ir vēlme pievienoties mo brauceju lokam, tomēr es nesteidzos, un ambīcijas mani netirda, ro pagaidām ir tas, ko es mācos pārvaldīt, un, kad būšu ticis galā, kas zin, varbūt kādu dienu vizināšos uz šādas smukas FZ6 Yamahas ;)

noteikti iesaku ieskatīties www.motopower.lv, uz šo brīdi, manuprāt, aktīvākā diskusija par un ap motobraukšanu! cheerz!

Šis ir mēģinājums ievietot bloga rakstu wordpresā pa tiešo no

Word 2010.

Un tā kā mums visiem patīk Angelina Jolie, lūk arī viņas fotogrāfija:

Satriecoša, vaine? J Turpinām testēt.

Kādas tad vēl iespējas
sniedz jaunais Words… hmmm

Un tad es pēkšņi sāku nodarboties ar biškopību, lūk kāds izskatās mans grafiks SmartArtā:

Paldies!

Tas arī bija viss šodienai, uz tikšanos!