Šodien uzzinaju ko tādu, kas lika sagriezties vēderam, bet ĻOTI pozitīvā nozīmē! Un nemaz nesākot šķetināt domu, ķēros pie šī raksta. Ko domāšu tālāk, tas arī jums jāzin.
Runa ir par Saules Pilsētu. Jeb grāmatu, ko Cīrihes universitātes pētnieki gatavojas nopublicēt jau nākošgad, 2011. Stāsts ir par veco labo tēmu, daudz aprunāto un visiem zināmo, bet kaut kas tomēr ir savādāk.
Un tā ir Ideja.
Īsumā: saules enerģija ir bezgalīga, tās ieguve ir bezmaksas, zemei un tās iedzīvotājiem „spīd” enerģijas pārpilnība. Tā arī nedraud ar dabas katastrofu, jo jau šodien Zeme to saņem.
Ha! Skan tik ļoti banāli, zināmi, dzirdēti, blablabla
Bet tomēr šis ir stāsts par jaunu pasauli, par jaunu domāšanu, par jaunām, mums pat nenojaušamām problēmām, par jauniem pavērsieniem vēsturē, par citādāku dzīvi, citādāku veselību, citādāku mīlestību.
Tāpat kā Internets pārvērsa Pasauli, tāpat to izdarīs Saules Enerģija. Ja jums ir kāda brīva nauda, investejiet to Saules Enerģijas jaunajā idejā! Es pats, kad mana lidmašīna nolaidīsies RIX lidostā, došos mājās un publicēšu šo rakstu, un meklēšu iespēju piedalīties. Jo man ir neeeenormāli faking liela pārliecība, ka mēs stāvam jauna laikmeta priekšā. Saules Laikmeta. Ardievu enerģija, kā mēs to saprotam šodien. Lai dzīvo Informācija, kā mēs to mācīsimies no Saules. Izlasiet interviju Klubā, patiks.
Domas haotiski šaudās pa galvu, mēģināsu vēlreiz (cerams sieviete neapgāzīs aliņu uz mana portatīvā, ar to šis stāsts tiktu nepatīkami pārtraukts). Dzeru Aldari bundžiņā, 2Ls. Ražots Igaunijā.
Konspektejot lasīto rakstu, jāpiekrīt, ka pasaule joprojām enerģijas 
jautājum redz „mehāniski”, t.i., resursi ir ierobežoti, tiem ir iegūšanas izmaksas, peļņa pārdodot tālāk, resursi tiek iztērēti, un jāmeklē jauni. Resursi ierobežoti, vēlmes neierobežotas, ekonomijas pamatlikums. Idejas autori apgāž šo priekšstatu, šo domāšanas veidu pilnīgi radikāli: enerģija ir simboli. Enerģija ir bezgalīga. Enerģija ir bez maksas. Enerģija ir tev un man, mēs esam neatkarīgi. Par enerģiju neviens vairs nedomā.
——————————————–
Rietošās saules sarkanais disks lēnām, bet neatlaidīgi grima aizvien dziļāk jūrā pie Liepājas, taču mēs uz to noraudzījāmies bez mazākās sajūsmas. Tiktiešām, pēc precīzi 2 minūtēm un 48 sekundēm, kā saules pēdējie stari nolaizīja mākoņus uz apvāršņa, iedegās gaismas pludmalē, izgaismojot jūru 28 kilometrus uz priekšu. Arī kāpās priedes pēkšņi meta nedabīgu, bet tik pierastu ēnu no gaismām, ko 2049. gadā saražoja ilgmūžīgās gāzes lampas. Piecēlāmies, rokās sadevušies mēs klusējot bridām pa smiltīm. Smilšu temperatūra bija mākslīgi noregulēta uz 28 grādiem, Mičiganas universitātes pētījuma rezultāts, visefektīvākais temperatūras un cilvēka labsajūtas apvienojums.
Iet mums nenācās ilgi, jo drīz jau vēram sava auto durvis, ērti iegūlām sēdekļos, un devamies mājup. Nē, auto jāstūrē pašam, un pēc izgaismotām un elektriski regulētām bruaktuvem, iegriezāmies savā pagalmā. Mājas mūs sagaidīja ar draudzīgu uzrunu, automātiski atvērās vārti un auto pašgaitā ieripoja garāžā. Augstie vārti noslēdzās, iedegās apgaismojums, mēs izkāpām. Jāatzīst, ka mūsu māja bija samērā vienkārša, kā daudziem jaunajā Laikmetā. Pirmos trīs stāvus aizņēma dārzs, tad guļamistaba un piektais stāvs paredzēts izklaidēm. Bija jau 10 vakarā, un virtuves automātā parādijās pasūtītais ēdiens, šonedēļ bijām izvēlējušies Picu akciju, kā rezultātā mums tika pievestas dažnedažāda pildījuma un garnējuma maizes gabali. Bija vēls, nogurums nomāca jebkuru velmi paildzināt šo dienu, devāmies pie miera. Arlabunakti.
Rīts sākās ar modinātāja ņipru dūkoņu, ieslēdzās mājas eketroniskā smadzene, rūpejoties par gaisa piesātināšanu ar skābekli rīta mundrumam, eletrotīrītājs magnētiskā laika ietekmē novāca no grīdas pēdējo putekļu paliekas, ieskanējās mūzika. Mīļākais kanāls.
Mēs negribīgi modāmies, atvērām acis, skūpstijāmies. Loga žalūzijas ar klusu dūkoņu pievērās, reaģējot uz saules fotonu intensitāti, pietumšinot istabu. Dzirdējām, kā apakšstāvā ieslēdzas ūdens laistītājs, dzidrinot iekšdārzu un zāles mauriņu ar caurspīdīgam ūdens lāsēm.
Mēs mīlējāmies, kaislīgi, viņa šoreiz gribēja paķircināt mani, draiski palīdusi zem segas un ļaujot vaļu savam lūpām un mēlītei, es padevos pēc neilgas cīņas, un vēl pēc brīža jau ieplūdu viņā. Bauda lika man uz brīdi aizmirsties, atslēgies un būt tam, kāds cilvēks bija jau pirms mūsu ēras. Pirms Saules Laikmeta.
Izkāpuši no gultas, devamies dušā. Gultas veļa automātiski tika saritināta un nosūtīta uz tvaika mašīnu, lai jau pēc 90 sekundēm atkal atgrieztos žāvētavā pie pārējam drēbēm. Bet mēs to nemanijām, mēs jau kāri brokastojam, šorīt tās bija vieglas jūras veltes, glāze stipri atšķaidīta vīna, un daudz daudz skūpstu.
Man bija jādodas uz darbu, viņa devas uz savām studijām. Šodien biju izlēmis strādāt par ārstu vietējā veterinār dienestā. Aizbraucis turp tieši uz 9, paspēju uz ievadlekciju, saņēmu instrumentus un devos pie sava pirmā pacienta.
Diena aizskrēja nemanot, un pusdienlaikā saņēmu ziņu no savas sievietes. Viņa devās uz salidojumu tepat netālu, Pleskavā. Solijās vakarpusē būt atpakaļ. Es pavīpsnāju, sievietes…
Uzzvanīju savam draugam, tobrīd viņš ar arhitektu grupu pētīja iespējas attīstīt tiltu infrastruktūru kādā piepilsētā. Uz aicinājumu satikties uz kādu alu viņš atsaucās nebrīdi neminstinoties. „Es piebraukšu,” es apsolīju.
Vakaru izlēmām pavadīt Alūksnē, turp 23 minūtēs mūs aizgādāja ātrvilciens. Aukstu alu pasnidza jauniņas oficiantes, acīmredzot prakse. Un arī pirmās klases vagodu priekšrocība. Jo otrajā klasē alu pasniegt nevajadzēja, tas kopā ar citiem dzērieniem atradās katra krēsla iebūvētajā atveltnē. Auksts.
Nemanot paskrēja brauciena laiks, izvilkām savas nogurušās pakaļas pastaigai pa lauku pilsētu Latvijas nomalē. Tiktiešām, klusums šeit uz mirkli likās pretdabisks. Cilveku ielās maz, klusi dūcošie āras kondicionieri nomierināja gaisa telpu 15 metru augstumā ar precīzi 20 grādu temperatūru, slīdošās ietves ielas malā nejauši atdzīvojās, reaģējot uz mājdzīvnieku pārošanās mēģinājumu.
Mēs devamies dziļāk laikos, kur aizaugušie meži pamazām sāka atkarot savas teritorijas no cilvēkiem, vien ik pa brīdi kā spītējot atklāja insektu torņus, kas noteiktā fekvencē izstaroja signālus, atbaidot ērces, odus un citus mošķus. Arī akustiskās iekārtas palika aizvien retākas, līdz izzuda pavisam.
Pēc vairāku stundu gajiena mūsu acīm pavērās skats, ko Saules laikmeta jaunatne, iespējams, nekad nebija redzējuši. Tā bija kāda pamesta neliela lauku māja, itkā tāda pati, kā citas, bet kaut kas te bija īpašs. Kaut kas lika sirdij sarauties un elpai aizrauties. Kautkādas neredzētas, bet dziļi zemapziņā slēptas jūtas uzbangoja. Un vēderā viss sagriezās.
Māja nebija melna.
———————————-
Kā raksta idejas un domas autori, nebūs tik daudz jautājumu, kā enerģiju iegūt, bet gan kā to veiksmīgi un efektīvi sadalīt. Starp patērētajiem, starp kaimiņiem, starp mājām, starp firmām, starp valstīm. Jo kad vienā punktā ir tumšs, tad melnais saules elementu kārtojums uzsūks enerģiju otrā zemeslodes pusē, intelektuāli ziņojot par tās daudzumu, padodot impulsu triljardiem pusvadītāju elektroniskajās smadzenēs, kas pēc pasaules 
korporāciju dārgākajiem algoritmiem izskaitļos efektīvāko enerģijas pārvades veidu. Tā vairs nebūs enerģijas sadale, tas būs enerģijas intelekts, Saules laikmeta simboli. Reti kurš spēs saprast, kā Tīkls strādā, tas būs kļuvis pārāk decentralizēts, uzraugošās institūcijas vien cīnīsies par standartu ievērošanu, atvieglojot komunikāciju, bet Saules ceļš būs kļuvis neizdibināms. Mēs nezināsim, no kurienes nāk enerģija, ko tērējam. Mēs nedomāsim par enerģiju, ko tērējam. Enerģija dzīvos savu neatkarīgu dzīvi, kļūstot par cilvēces jauno dzinēju. Un mēs atkal būsim tikuši pāri kārtējam ierobežojumam, ko kā pārbaudījumu cilvēces saprātam būs uzlikusi Daba. Mēs dzīvojam jaunā laikmetā. Saules laikmetā.
beidzot tas brīdis pienāca, kad es atvadījos no sava Windows XP… nevarēju noturēties neuzrakstījis par to īsu bloga ierakstu.
